HEV (ātrais)

E hepatīts (E hepatīts) ir akūta infekcijas slimība, ko pārnēsā ar fekālijām.Kopš pirmā E hepatīta uzliesmojuma 1955. gadā Indijā ūdens piesārņojuma dēļ tas ir bijis izplatīts Indijā, Nepālā, Sudānā, Padomju Savienības Kirgizstānā, Siņdzjanā un citās vietās Ķīnā.

HEV izdalās ar pacientu fekālijām, izplatās ikdienas saskarsmē, un to var izplatīties vai izraisīt epidēmijas uzliesmojumu, ko izraisa piesārņoti pārtikas un ūdens avoti.Saslimstības maksimums parasti ir lietus sezonā vai pēc plūdiem.Inkubācijas periods ir 2–11 nedēļas, vidēji 6 nedēļas.Lielākajai daļai klīnisko pacientu ir viegls vai mērens hepatīts, bieži vien pašierobežojošs, un tie neattīstās par hronisku HEV.Tas pārsvarā skar jaunus pieaugušos, no kuriem vairāk nekā 65% sastopami vecuma grupā no 16 līdz 19 gadiem, un bērniem ir vairāk subklīnisku infekciju.

Pieaugušo mirstības rādītājs ir augstāks nekā A hepatīta gadījumā, īpaši grūtniecēm, kuras slimo ar E hepatītu, un pēdējos trīs grūtniecības mēnešos inficēšanās gadījumu mirstība ir 20%.
Pēc HEV infekcijas tas var radīt imūno aizsardzību, lai novērstu tā paša vai pat dažādu celmu atkārtotu inficēšanos ar HEV.Ir ziņots, ka anti-HEV antivielas serumā lielākajai daļai pacientu pēc rehabilitācijas saglabājas 4-14 gadus.
Eksperimentālai diagnostikai vīrusa daļiņas var atrast no fekālijām ar elektronu mikroskopu, HEV RNS fekālo žulti var noteikt ar RT-PCR, un anti-HEV IgM un IgG antivielas serumā var noteikt ar ELISA, izmantojot rekombinanto HEV glutationa S-transferāzes saplūšanas proteīnu kā antigēnu.
E hepatīta vispārējā profilakse ir tāda pati kā B hepatīta profilaksei. Parastie imūnglobulīni ir neefektīvi ārkārtas pasīvai imunizācijai.